Mans tēvs Valuks Kazimirs (Polijas pilsonis) nonāca gūstā un, par pretošanos padomju armijai, tika izsūtīts uz Sibīriju. Tur viņš apzināti atteicās no savas hipernacionālās pārliecības (no viņa atmiņām) un brīvprātigi mobilizējās Padomju armijā. Pabeidza partizānu kustības vadītāja kursus (Serebrennij bor - Podmoskovje) un tika desantēts, fašistu okupētajā. Tika smagi ievainots un ilgstoši ārstējās hospitālī Maskavā. Pēc kara pabeidza kara akadēmiju(mācijās vienā kursā ar nākamo Polijas tautas armijas maršālu Jaruzeļski) un ieņēma augstus amatus Polijas tautas armijā. Savu tēvu pirmo reizi satiku būdams jau 46. gadus vecs. Tas ir patiešām lielākais un iespaidīgākais notikums manā dzīvē, kas pašos pamatos izmainija manus uzskatus par dzīvi un atbildību tajā. Tāpēc pilnībā pārmantoju viņa pāŗliecību (arī ideālus) un uzņemos atbildību par visām manu vecāku, arī māte karoja Padomju armijā, vēsturiskajām izvēlēm (arī attiecībā uz Padomju Latviju).